Galu galā mēs tomēr tikām līdz dzimtajai viesnīcai. Taču vakarā nolēmām vēl pastaigāties pa rajonu. Es bezcerīgi cerēju tomēr atrast tējas glāzes, plus vajadzēja nopirkt saldumus dāvanai, nu, un iztērēt atlikušo naudu.
Starp citu, kā jau minēju, tēju turki dzer daudz, tā ir stipra un vietējā. Turcijā saražo ap 6% no pasaules tējas, bet pēc patēriņa tā stabili ir pirmajās vietās, vienā līmenī ar Lielbritāniju. Tā, 2004. gadā tējas patēriņš bija 2,4 kg uz cilvēku. Tas laikam izskaidro to, ka garšvielu tirgū man tēju viens onkulis ar dāsnu roku bēra milzīgā liekšķerē, es knapi viņu pierunāju neaizrauties. Es dzeru daudz tējas, bet diezin vai izdzeru vairāk par puskilo gadā, bet viņš man uzreiz gribēja viena paša veida tik daudz uzkraut. Tēja, taisnība, ir neslikta, tai ir patīkams, nerūgts aromāts.
Kas attiecas uz mūsu staigāšanu pa rajonu, es kārtējo reizi pārvarēju kompleksus un veiksmīgi sapirku dažādus saldumus. Ščukins negribēja stiept, teica, ka nopirks djūtijfrī, citi kā nu kurš: kādam saldumus neēd, kāds nedaudz iepirka. Es, no savas puses, esmu ļoti priecīgs, ka iepirkos rajonā: cenas mērenas, pēc skata un garšas saldumi superīgi, kaut arī daudzi saka, ka tā ir gaumes lieta. Nosaukumu, protams, nekādu nav, tāpat kā fočeņu: visu apēda. Lielākā daļa bija tīri tā nekas. Djūtijfrī izvēle arī bija liela, bet cenas it kā augstākas, viss iepakots kastēs, tātad ar konservantiem un mazāk dabīgs. Tā nu es tur nejauši nopirku šķīstošo granātābolu tēju – nonsenss, protams. Īstenībā tas ir vienkārši "yupi" analogs smukā kastītē.
Tomēr esmu aizskrējis notikumiem pa priekšu – līdz izlidošanai mums vēl vesela nakts un pusdiena. Vlandoties pa rajonu, glāzes es tā arī neatradu, tāpēc naudas atlikumu bez saldumiem iztērēju vietējam ēdienam. Šoreiz sanāca tiešām eksotiski – respektīvi, es tomēr atradu svaigus iespaidus.
Pārdevēji parādīja ar pirkstu uz manu compression bezroci un paprasīja – “sportists”? Lieta tāda, ka parasti Stambulā ir karsts (virs 25), bet pirkšana notika vēlu vakarā, un vējš jūras pilsētā nav diez ko silts.
Es lepni atbildēju “bisiklet turist”, un, kā parasti, nosaucu maršrutu kā pilsētu ķēdīti. Pēc tam pateicu “porsijon”, domājot to, ko jūs varat redzēt tāfelītē pa labi fotogrāfijā. Tā arī parunājāmies.
Kas attiecas uz ēdienu, es tikai tagad ar nelielām grūtībām noskaidroju, kas tas tāds ir, un arī tikai tāpēc, ka nosaukums bija uz fočenes. Nopirku es kaut ko ar nosaukumu çiğ köfte (či kjofte). Pa labi redzams gabals no liela maltās gaļas kalna, no kurienes pavārs? smēla man masu un krāmēja uz plāna plāceņa. Malto gaļu viņš nežēloja, lai gan samaksāju es tikai 2 latus par visu, ieskaitot dārzeņus un maizi. Viņš man to lika ņemšanai līdzi, bet, kamēr es gaidīju, iedeva maziņu gabaliņu uz kāposta lapas – acīmredzot, tāda tradīcija, un arī parādīt var, ka kvalitatīva prece. Pēc garšas maltā gaļa man likās kā jēla gaļa ar garšvielām un vēl kaut ko. Lai cik tas dīvaini nebūtu, es joprojām esmu dzīvs.
Tagad gan es vikipēdijā kārtīgi izlasīšu, ko es toreiz locīju iekšā, un jums jēdzīgi izklāstīšu. Tātad, lai uztaisītu či kjofti, ņem bulguru, proti, īpaši smalcinātus kviešus, izmērcē ūdenī ar sīpoliem. Pēc tam pievieno jēlu malto gaļu bez taukiem, tomātus, garšvielas un zaļumus, un visu ļoti rūpīgi un ilgi mīca. Process prasa ievērojamu spēku, tāpēc pavāri augstāk esošajā bildē – veči.
Porcija, starp citu, bija tik liela, ka es to ēdu vakarā viesnīcā (un ne viens pats), bet pēc tam nelegāli ievedu atlikumu Latvijā (gaļu it kā ievest nedrīkst) un uzcepu. Cepta pēc garšas bija vēl labāka par jēlu, starp citu. Bet tā – patīkami, asumiņš mērens un neparasti. Es ko tādu periodiski pirktu arī šeit, ja te tādu pārdotu. Varbūt pamēģināšu kādreiz uztaisīt arī pats, labi ka nopirku kaut kādu dīvainu igauņu štelli ar nosaukumu “Kamas milti” – tieši ies lietā. Jēlu, taisnība, ēst ir bailīgi, kaut gan saka, ka bīstama esot pārsvarā jēla cūkgaļa, bet liellops vēl nav nāvējoši.
Pievērsiet uzmanību maniem mīļākajiem dārzeņiem, kurus arī nežēloja. Tas tur ir pētersīļi un uz kāpostu līdzīgi salāti, laikam.
Starp citu, alkoholu Turcijā pārdod tikai specveikalos, un vienmēr liek melnā kulē, lai pircēji neiekristu. To paziņoja Māris, ne es. Vispār, domāju, ka cīņubiedri pamanīja daudz ko interesantu, bet parasti paturēja domas pie sevis, vai varbūt es slikti klausījos. Tā ka pamatā jūs lasāt manus iespaidus un novērojumus, izņemot tos gadījumus, kad skaidri norādīts, kas ir autors.
Vēl, starp citu, atslēga viesnīcā bija ar lielu vara bļembu, lai nejauši neaizstieptu sev līdzi. Bet tās galos bija gumijas blīves, lai netrokšņotu pie nejaušas klaudzēšanas, kad atslēga karājas laukā no slēdzenes. Saka, ka tā ir parasta prakse, bet es to pirms tam nebiju sastapis.
Nākamajā rītā mēs piecēlāmies agrāk, par naudas atlikumu apēdām saldējumu no blakus esošā veikala (kruto, parasto tur pat nepārdeva) un ripinājām nesteidzoties uz lidostu. Par laimi, tā bija kādus 2 kilometrus pa taisno, vai arī 4-5 pa ceļu. Ieradāmies un izgājām kontroli mēs agri, velosipēdus izjaucām ātri, (kaut arī ne pārāk), tāpēc vēl pāris stundas gaidījām reģistrāciju un iekāpšanu.
Japāņi nezin kāpēc stāv pie mūsu ričukiem
Tā kā manas piezīmes kaut kā pēkšņi ir beigušās, piedāvāju jums uzdot jautājumus. Pēdējā daļā es uz tiem pēc iespējas atbildēšu. Un pacentīšos uzrakstīt vēl kaut ko par iespaidiem kopumā.
P.S. Pēdējais noderīgais hints: pakojot veļiku nevajag ar skoču tieši pieskarties rāmim/detaļām. No tā paliek platas pēdas, pie kurām labprāt līp klāt netīrumi. Tagad es domāju, ka piestiprināt stūri ar kravas gumijām – ir tieši tas, kas vajadzīgs.